Latviešu
Valoda: Latviešu
Latviešu
Valoda: Latviešu

Hugo Celmiņam – 145

Datums: 27.10.2022 09:38
17 skatījumi
Agronoms, virsnieks, sabiedrisks darbinieks, valstsvīrs… Tik plašs ir Lubānas “Nagliņās” dzimušā Hugo Celmiņa (1877 – 1941) darbošanās lauks. Pašā oktobra nogalē viņam šogad – 145 (dzimis 18.oktobrī pēc vecā stila).
    ​“Bet, līdz ar gadiem, lielā sabiedrība mani nevilina, vēl soli tālāk – es sāku viņā garlaikoties un, beidzot, taisos no tās vaļā…un pie pirmās izdevības, no darba brīvā laikā steidzos atpakaļ uz saviem ūdeņiem un savos mežos. No kuriem esmu nācis, ar kuriem esmu saaudzis savā bērnībā…un, kā dabas cilvēks, pildu savu dzīvi pats ar sevi.” Tā Hugo Celmiņš raksta 1925.gadā.
    Dzimtās “Nagliņu” mājas…Diemžēl visās īpašumu atgūšanas peripetijās tā arī nav nonākušas Celmiņu dzimtas mantinieku īpašumā. Skaista, plaša ēka 19.gadsimta beigās, kad te saimnieko Celmiņu ģimene. Saimnieks Pēteris Celmiņš zināms kā Lubānas pagasta vecākais, bet divi no bērniem – dēli Mārtiņš un Hugo, katrs ar savu likteni, atstājuši paliekošu devumu Latvijas vēsturē.
    Hugo Celmiņš mācījās Lubānas ministrijas skolā, pēc tam Gori - Gorku  (Mogiļevas guberņa) zemkopības skolā. 1903.gadā viņš pabeidza Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļu kā agronoms. Bija viens no korporācijas “Tālavija” dibinātājiem 1900.gadā, izdevuma “Baltijas Lauksaimnieks” redaktors. 1913. gadā H.Celmiņš iestājās Bernes universitātes Matemātikas un dabaszinātņu nodaļā, ko nepabeidza. Sakarā ar Pirmā pasaules kara sākšanos viņu iesauca Krievijas armijā. H.Celmiņš nonāca gūstā, 1918.gadā atgriezās Latvijā. Piedalījās Latvijas Neatkarības karā, apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Dzīves gaitā viņš ir saņēmis arī virkni citu apbalvojumu, t.sk. Triju Zvaigžņu ordeņus.
    H.Celmiņš bija Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un četru Saeimu deputāts, atkārtoti ieņēma Zemkopības ministra amatu un neilgu laiku bija arī ārlietu ministrs un izglītības ministrs. Viņš bija Rīgas pilsētas galva (1931–1935), Ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Vācijā, Austrijā un Nīderlandē (1935–1938) un divreiz – Ministru prezidents. Ministru prezidenta amatu viņš ieņēma ārpolitiski ārkārtīgi saspringtā brīdī 1924.gadā, atkārtoti kļuva par valdības galvu ekonomiskās krīzes laikā 1928.gadā un pat padomju okupācijas apstākļos 1940.gadā mēģināja kandidēt Saeimas vēlēšanās. Pēc Latvijas okupācijas 1940.gada rudenī arestēts, deportēts un 1941.gadā Maskavā viņam izpildīts nāvessods.
    Ar sievu Martu (dz.Gailīte) Hugo Celmiņš tuvāk iepazinās 1906.gadā, tā paša gada rudenī viņi salaulājās Samarā. Trīs skaistas vasaras viņi pavadīja Aizvolgas stepē, kur realizējās viena no Hugo Celmiņa kaislībām – entomoloģija. Kopās ar Martu viņi vāca un krāja taureņus un kukaiņus, kā arī svešādos stepes augus, veidojas kolekcijas un herbārijus. Vienu vasaru viņiem pievienojās arī Martas brālis Laimons, toreiz – Pēterburgas universitātes dabas zinātņu students. Samaras taureņu kolekcija vēl 1930.gados bija aplūkojama Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā. H.Celmiņš bija arī viens no šīs skolas dibinātājiem.
    Arī darbojoties Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībā un Baltijas Zemkopības valdē, ar viņu kopā darbojās sieva Marta. Viņa gan rakstīja, gan palīdzēja rediģēt “Baltijas Lauksaimnieku”. “Vienīgais draugs, uz kuru mūžam var paļauties”, tā Hugo Celmiņš rakstīja par Martu 1937.gadā, viņai mūžībā aizejot.
    Vēstulēs sievai Martai, kas bija žēlsirdīgā māsa, vēlāk – Latvijas Sarkanā Krusta māsu savienības priekšniece, H.Celmiņš atklāj savu dvēseli, ļaujot viņu ieraudzīt kā smalku un jūtīgu vīrieti.
    Apraksts par H.Celmiņa dzīvi publicēts grāmatā „Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem ministru prezidentiem” (2016). Grāmatā izmantoti arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja materiāli. 
Laimdota IVANOVA vēsturniece